„Skaties logā – spīd tur iekšā
Zaļā sapņu uguntiņa
Ārā, mājas durvju priekšā
Sēd uz sliekšņa pasaciņa.”
Šie latviešu dzejnieces Aspazijas vārdi ienāk prātā, palūkojoties uz nama Jūrmalā, Majoros, Undīnes ielā 9, skaisto lieveni, ko balsta baltas kolonnas, un iztēle uzbur ainas, kā uz tā kāpnēm sēž kāda maza meitene, kuras matos spēlējas tuvējās jūras nestā vēja brīze un vasaras saules stari…
Aspazijas dzejas panta aina nav nejauša: dižās dzejnieces ceļš uz šo namu savulaik vedis jo bieži: te dzīvoja Aspazijas māsīca Helēna ar savu vīru, Latvijas leģendāro ārstu Jēkabu Nīmani, kuram šogad 22. jūlijā apritēja 125 gadi.
Izstaigājot Undīnes ielas nama gandrīz 2 tūkst. m² plašo, zaļās rotas ieskauto dārzu, sperot soļus pa bruģētajiem celiņiem starp rododendru, ceriņu un citu košumaugu dobēm, kurām paēnu dod Jūrmalai raksturīgās priedes, nākas aizdomāties, kā pa šīm taciņām pagājušā gadsimta sākumā staigājusi Aspazija, viesojoties šai vietā. Šeit notikušas omulīgas svinības, Aspazija te noturējusi arī savus dzejas vakarus.
Šī nama kādreizējie saimnieki – Nīmaņu pāris – bija tuvi dzejnieces un viņas dzīvesdrauga – izcilā latviešu dzejnieka Raiņa draugi: abi bijuši liecinieki Raiņa un Aspazijas kāzās, bet Jēkabs Nīmanis – arī dzejnieku ārsts.
Skaistā koka māja, kas ir arhitektūras piemineklis, ir 246 m² liela un celta 1914. gadā pēc būvnieka Jakša pasūtījuma. To Nīmaņu pāris iegādājies savā īpašumā pagājušā gadsimta 30. gadu vidū. Raugoties uz šo namu ar kūrortpilsētai raksturīgo apbūvi: ar baltiem koka pildiņu logiem, izrotātām logu vērtnēm un apmalēm, verot skaistās, koka mājas durvis, jāatceras par tā bijušajiem saimniekiem.
Namatēvs Jēkabs Nīmanis (1892–1979) bija viens no izcilākajiem Latvijas bērnu ārstiem, ārsts – leģenda. Lūkojot nama sešas istabas ar divām vannas istabām un četrām guļamistabām, nākas aizdomāties, varbūt tieši šai namā tapuši daži no J. Nīmaņa vēsturē iegājušajiem darbiem? Piemēram, tie 12 apjomīgie manuskripti par nozīmīgām cilvēka un viņa veselības problēmām, kas savstarpēji ir cieši saistītas ar cilvēka psihisko stabilitāti un labsajūtu, kas pašlaik glabājas Medicīnas vēstures muzejā? Ne viena vien paaudze tika izaudzināta, vecākiem studējot arī J. Nīmaņa grāmatas „Zīdainis” un „Mazbērns”. Novērtēts ir arī J. Nīmaņa ieguldījums, vadot bērnu slimnīcu, gan izveidojot savu privāto bērnu klīniku, gan rūpējoties par atstātajiem mazuļiem, lai tie vienmēr būtu sabiedrības uzmanības lokā.
Jēkaba sieva Helēna Nīmane (1893–1977), kuru viņš satika un apprecēja, kad Helēna strādāja par medicīnas māsu, Aspazijai bija ne tikai māsīca, bet arī tuva draudzene. Interesanti, ka Helēnu un Aspaziju saistīja arī interese par medicīnu, jo Aspazija vienubrīd bija iecerējusi studēt medicīnu un pat 1895. gadā šādā nolūkā ieradās Cīrihē.
Zināms, ka Rainim dzīvē ar ārstiem nācies visai daudz sastapties, jo viņš bija diezgan slimīgs. Pēc jaunības bohēmas izbaudīšanas, ieslodzījuma un izsūtījuma, kad veselība vairs nav bijusi tik stipra un kārtībā, dzejnieks tai pievērsis diezgan lielu uzmanību. Pēc atgriešanās no emigrācijas Latvijā jau 1920. gadā Rainis nopietni saslima, un turpmāk ārsta uzraudzība viņam bija nepieciešama visu laiku līdz pat dzīves galam. Jēkabs Nīmanis bijis viens no Raini ārstējošajiem ārstiem. Runā, ka Rainim ar Nīmani pa laikam radušās domstarpības bija ne tikai par ārstniecības, bet arī politikas, patriotisma u.c. jautājumiem (ar sievas Helēnas māsīcu Aspaziju ārsts esot saticis labi). J. Nīmanim pieder arī ieteikums Rainim:
„Kad cilvēks ir slims, kā jūs, tad tam veseļoties ir ne vien tiesība, bet pienākums.”
Jēkabs Nīmanis arī veica savu pienākumu bēdīgā notikuma sakarā: tieši viņš 1929. gadā, kad 64 gadu vecumā mira Rainis, bija viens no ārstiem, kas tam izrakstīja nāves slēdzienu.
Lai gan šai ēkai ir nepieciešama renovācija, tā ir labi saglabājusies un apdzīvojama arī šobrīd. Raiņa vārdi „pastāvēs, kas pārvērtīsies” piestāv šim namīpašumam, kurš šobrīd lūkojas pēc jauna saimnieka. Īpašuma vēsturiskā aura savienojumā ar lielisko atrašanās vietu padara šo īpašumu neatkārtojamu! Vairāk informācijas.
Resurss: Aspazijas un Raiņa draugu Nīmaņu mājā Majoros, kur „sēd uz sliekšņa pasaciņa”